2018. gada 15. novembris
2006.gads
 87. gadi kopš uzsākta vts robežas ardzība

Rts par vts robežas ardzības uzsākšanu un Robežsardzes izveidošanu no topošās grāmatas "Latvija Tu zeme svētā, Tevi sargāt mūsu gods!".  Grāmatu plānots izdot 2006. gada decembrī.

ROBEŽSARDZES IZVEIDOŠANA

Pirms I Pasau kara Latvijas vts robežas nepastāvēja. Par latviešu apdzīvotās teritorijas etnogrāfiskām robežām varēja uzskatīt trīs novadu robežas – Kurzemes, Vidzemes un Latga. Tāpēc 1918. gadā, gatavojoties Latvijas vts proklamēšanai, dokumentos norādīja, ka jaunās vts juridiskajām robežām jāsakrīt ar etnogrāfiskajām.

Pēc brīvības cīņām sākās robežu iezīmēšana dabā un starpvtu dokumentu noformēšanā.  Latvijai bija robeža ar Igauniju, Krieviju, Poliju un Lietuvu, kā arī jūras robeža. Pēc vēsturiskās tradīcijas, par vts jūras robežu uzskatīja līniju, kuru no krasta varēja aizstāvēt ar ieročiem. Latvijas jūras robežu noteica četras jūras jūdzes no krasta zemākās ūdens līnijas.

1919. gada 7. novembrī Latvijas armijas virspavēlnieks izdeva pavēli par robežardzības posteņa izveidošanu un robežsargu vienību formēšanas uzsākšanu. Ar 15. novembri sākās reālā robežas ardzība. Robežu sadalīja trijos rajonos. 1. rajona centrs atradās Valmierā, 2. rajona – Jelgavā, 3. rajona – Krustpilī. Jūras robežu argāja krasta ardzības nodaļa, kuru vēlāk, 1920. gada 8. martā ieskaitīja robežsargu tāvā un pārdēvēja par 4. robežsargu ardzības rajonu. Krasta ardzības rajona uzdevums bija argāt jūras robežu no Ainažiem līdz Palangai.

1920. gada 2.novembrī robežsargu rīcībā pārgāja 1. Latvijas strēlnieku (bijuš Troickas) pu, kuru ieskaitīja 3. rajona tāvā. Šajā laikā bija nepieciešama stipra militāra robežardzība, jo pierobežas iedzīvotāji nebija pieraduši respektēt vts robežu un robežrežīmu. Tā paša gada 8.novembrī robežardzību pārdēvēja par robežsargu divīziju, bet robežsargu rajonus – par pulkiem. Latviešu strēlnieku pulkam, bijušajam 3. robežsargu rajonam, uzdeva Latvijas – Krievijas robežas ardzību. 2. robežsargu pulkam, bijušajam 1.robežsargu rajonam, uzdeva Latvijas – Igaunijas robežas ardzību, 3. robežsargu pulkam, bijušajam 2. robežsargu rajona, uzdota Latvijas – Lietuvas un Polijas robežas argāšanu, bet 4. robežsargu pulkam, bijušajam 4. robežsargu krasta ardzības rajonam, uzdot jūras robežas ardzību.

1922. gada 2. februāra sēdēm Ministru kabinets pieņēma lēmumu izformēt robežsargu divīziju un nodot robežu ardzību Iekšlietu ministrijai. Līdzšinējā robežsargu darbība btījās uz Tautas Padomes 1918. gada 5. decembrī izdotiem iekšējās ardzības pagaidu noteikumiem. 1922. gadā izdeva ardzības un iekšlietu ministru kopīgi sagatavotu Robežsardzes reglamentu. Marta mēnesī jaunā robežpolicija pārņēma no robežsargu divīzijas robežu ardzību, kā arī bruņojumu (šautenes, patronas un uzkabes), zirgus, seg, telefona līnijas un pārējo inventāru. Robežpolicijas iekārtu piemēroja pārējas policijas iekārtai un tās ierēdņus pakļāva vispārējiem noteikumiem par policiju, kā arī likumam par civildienestu. Robežpolicija tāvēja no sargiem uzraugiem un kontrolieriem. Sargi bija padoti uzraugiem, uzraugi – kontrolieriem, tie savukārt – attiecīgo policijas iecirkņu priekšniekiem.

Pēc robežu nospraušanas un iezīmēšanas dabā ar robežstabiem, Latvijas robežu kopgarums bija 1895 kilometri, no kuriem 1401 bija szemes robeža. Līdzīgi kā tagad galveno uzmanību pievērsa 351 km garajai robežai ar Padomju Savienību.

Iekšlietu ministrijai pārņemot robežardzību, lielākos sarežģījumus radīja dzīvojamo un dienesta telpu trūkums, īpaši uz Krievijas robežas. Tāpēc vairākus gadus pēc kārtas departaments budžetā paredzēja lielākas summas robežpolicijai vajadzīgo ēku – kordonu – izbūvei. Tika plānots 10 kordonus kontrolieru nometnēm un 56 – posteņu nometnēm.

Neskatoties uz lielo kontrabandas apjomu, kas pirmajos jaunās Latvijas neatkarības gados bija īpaši iespaidīgs, likumdošana atļāva efektīvi cīnīties ar kontrabandistiem. Tie, kuri aizturēja kontrabandu, saņēma labu atlīdzību. Vispirms jau konfiscēja nelikumīgo preci un trportlīdzekli. Vainīgajam uzlika lielu naudas sodu, kas daudzkārt pārsniedza kontrabandas pre vērtību. Prāva daļa iekasētās soda naudas, kā atalgojums nonāca robežsarga rokās. 20-to gadu vidū īpaši izplatīta bija spirta kontrabanda, visbiežāk izmantojot jūras ceļus. Tās apkarošanai pat 1924. gada sākumā Helsinkos auca starptautisku konferenci, kurā piedalījās vi Baltijas jūras reģiona vtis.

Divdesmito gadu otrajā pusē robežpolicijā bija vāja disciplīna. Fiksēti vairāki gadījumi, kad robežsargi palīdzēja kontrabandistiem, padomju izlūkiem un nelegāliem cilvēku pārvadātājiem. Valdība nolēma risināt situāciju un 1928. gada 1. jūnijā, kad stājās spēkā „Noteikumi par vts robežas ardzību”, izveidoja militarizētu robežardzību. Robežardzībā iestīja rezerves un aktīvā dienesta karavīrus, kurus nu jau kā robežsargus par nozīmīgiem dienesta pārkāpumiem sauca pie atbildības pēc armijas disciplīnas reglamenta noteikumiem. Par robežardzības priekšnieku iecēla Ludvigu Bolšteinu, bet par štāba priekšnieku Jāni Ķēmani.

L.Bolšteins izstrādāja jaunu robežas ardzības tēmu, dienesta instrukcijas, sāka robežsargu apmācības. Ar laiku uzlabojās robežsargu sadzīves tākļi. Ar Iekšlietu ministrijas atbtu, Robežsargi sev ierīkoja veika un bibliotēkas, nopirka radiouztvērējus un sporta inventāru. Saposa mītņu apkārtni, lielu vērību veltot tieši robežai. Uzlabojoties sadzīves tākļiem, auga arī prasības pret robežsargiem. Robežsargiem māja augstākas algas nekā civildienestā. Valdība rūpējās arī par robežsargu kultūras pasākumiem.

Uz Latvijas – Lietuvas robežas bija 30 robežas pārejas punktu, uz Latvijas – Polijas – 5, uz Latvijas – Igaunijas – 22, Latvijas – P robežu kontrolēja Indras, Zilupes un Rītupes dzelzceļa stacijās.

1929.gada 9.septembrī Rīgā, Citadelē notika apmācīto robežsargu pirmā kursa izlaidums. Kursi bija trīs mēnešus un tajos mācījās posteņu priekšnieki un sargi, kopā – 77 kursanti. Kur robežsargi apguva jāšanu, šaušana, klījās lekcijas par viņu dienesta pienākumiem.

1935.gadā Ministru kabinets pieņēma likumu par vts robežas ardzību. Iekšlietu ministrijas ietvaros 6.aprīlī  nodibināja evišķu karaspēka vienību – Robežsargu brigādi. Komandieri varēja iecelt tikai Vts prezidents, pašu brigādi pakļāva iekšlietu ministram. Uz robežsargiem attiecās visi armijas likumi un papildus vēl ar robežsargu dienesta specifiku stītie likumi. Robežsargu brigāde dalījās bataljonos, rotās, vados un sardzēs. Štābs atradās Rīgā. Par komandieri iecēla pulkvedi Bolšteinu. 1935.gadā L.Bolšteinam piešķīra ģenerāļa pakāpi. Robežsargiem piešķīra aizsargkrā formas tērpus ar zaļām zīmotnēm. Brigādei bija arī flotes vienība. Robežsargu bruņojumā bija karabīnes, virsniekiem arī pisto un zobeni.

Galveno uzmanību joprojām veltīja trumu robežai. Šeit dienošie robežsargi pie algas saņēma 20% piemu. Pavisam uz Latvijas – P robežas bija izvietoti trīs bataljoni:

1. Dagdas bataljons, kas aptvēra Daugavpils un Rēzeknes apriņķus. Bataljons tāvēja no trīs rotām, kuras dislocēja Indrā, Nauļānos un Šķaunē, 9 vadiem un trīs sardzēm, kurās dienēja 257 robežsargi.

2. Zilupes bataljons, kas aptvēra Ludzas apriņķi. Bataljons tāvēja no četrām rotām, kuras dislocēja Zilupē, Krivandā, Goliševā un Mežvidū, 12 vadiem un 40 sardzēm, kurās dienēja 339 robežsargi.

3. Abrenes bataljons, kas aptvēra Abrenes apriņķi un tāvēja no 4 rotām, 11 vadiem, 39 sardzēm, kopā 323 robežsargi. Rotas dislocēja Augšpilī, Rītupē, Radovā un Kancēnos.

Latvijas – Polijas robežu sargāja 4. bataljona 3 rotas un 2 vadi, kuros dienēja 65 robežsargi. Rotas izvietoja Subatē, Zemgalē un Priedainē.

Latvijas – Igaunijas robežu sargāja 47 vīri. Rotas atradās Valkā, Ziemupē, Rūjienā, v atradās Ainažos.

Latvijas – Lietuvas robežu sargāja 151 robežsargs. Bija 6 rotas, kas izvietotas Reņģē, Mežmuižā, Bkā, Sktkalnē un Neretā.

Jūras robežas ardzība bija sadalīta pa apgabaliem. Liepājas un Aizputes robežapgabalā viena evišķā rota argāja jūras piekrasti no Lietuvas līdz Užavai. Valmieras apgabala rota argāja Rīgas jūras līča piekrasti apgabala robežās, pārējo līča daļu argāja policija. Robežsargu rīcībā bija motorkreiseris „Samli” ar diviem smagajiem ložmetējiem un motorlaiva „Bulta”.

Likums paredzēja, ka Robežsargu brigādei jāpasargā vts robežu un  robežzīmes, jāgādā par to neaizskaramību, jācīnās pret nelegālajiem robežpārkāpējiem un kontrabandistiem, pierobežā jāapkaro noziedzība un jāievieš kārtība.

Robežsargi bieži vien brīvo laiku izmantoja dienesta mītņu un sabiedrisko ēku celšanai, dažādu iekārtu izgatavošanai un apkārtnes sapošanai. Tiešā dienesta ēku tuvumā robežsargi paši uzcēla arī dzīvojamās un saimniecības ēkas savām ģimenēm. Viņi uzcēla arī tautas namus Krivandā, Goliševā, Šķaunē, Kancēnos un Indrā, 3.pamko – Indrā, Zilupē un Rītupē. Kopumā Bolsteina vadības laikā robežsargi uzbūvēja 154 ēkas. 

Robežsargiem bija savas kokaudzētavas, no kurām iedzīvotājiem bez mas izsniedza augļu koku un krūmu dēsnus. Vairāk nekā 200 zemnieku tika augļu kokiem. Pie sardzēm robežsargi stādīja liepas un ozo.

Masļenku traģēdija.

1940.gada naktī no 14. uz 15. jūniju ap pustrijiem Latvijas – P robežu nelikumīgi šķērsoja bruņota padomju kareivju grupa. Pēc robežas šķērsošanas sarkanarmieši uzbruka 3. Abrenes robežsargu bataljona 1. rotas 2., 3. un 7. sardzei. Uzbrukums 2. sardzei sākās pēkšņi ar apšaudi un granātām. No sarkanarmiešu lodēm krita robežsargi Jānis Macītis un Pēteris Cimoška. Sardze bija ielenkta no trim pozīcijām. Uzbrukuma laikā sardzes telpās atradās robežsargi Kār Beiz un Valdis Grīnva. Telefona vadi bija pārgriezti, tāpēc Grīnva aizsūtīja Beizaku pēc palīdzības, bet p palika atvairīt uzbrukumu. Ēka dega. Izskrienot no ēkas, Beizaku nošāva. Grīnva, kamēr liesmas, vēl nebija apņēmušas visu ēku, šāva uz uzbrucējiem. Kad tas vairs nebija iespēj, izlēca pa logu un bēga. Pie Ludzas upes viņu sagūstīja.

Sardzes ēkā atradās arī sardzes priekšnieka Puriņa dzīvok. Viņa sievu un 14 gadus veco dēlu, kuri glābās no uguns liesmām, uzbrukuma laikā nošāva.

Netālu no 2. sardzes mītnes atradās māja, kurā dzīvoja robežsargs Žanis Krieviņš ar ģimeni. Uzbrucēji šajā mājā caur logiem iemeta divas granātas, ievainojot robežsargu, viņa sievu un dēlu. Ž.Krieviņu un viņa dēlu, kuri bija guvuši vieglākus ievainojumus, aizveda gūstā.

Tajā pašā naktī uzbrucēji sagūstīja 3. sardzes personāltāvu. Kopā uz P Ostrovas cietumu sagūstītus aizveda 10 robežsargus un 32 civilpersonas.

1940. gada 7. jūlijā sagūstītos ķīlniekus atveda uz Latvijas P robežas.

1940. gada 16.jūnijā pt. 13 Latvijas sūtnim Maskavā iesniedza P ultimātu Latvijas valdībai. Nākamajā rītā 17. jūnijā Latvijas Republikas valdība demisionēja.

1940.gada 21.jūnijā, Robežsargu brigādes komandieris ģenerā Ludvigs Bolšteins, divkārš Lāčplēša ordeņa kavalieris, nespēd samierināties ar Latvijas okupāciju, vienu stundu pēc tam, kad Iekšlietu ministrijas vadību pārņēma Vi Lā, savā darba kabinetā nošāvās.

Informāciju pēc grāmatas "Policijas vēsture" un citiem materiāliem sagatavoja Dace Ūdre.

1919. gada 7. novembrī Latvijas armijas virspavēlnieks izdeva pavēli par robežardzības posteņa izveidošanu un robežsargu vienību formēšanas uzsākšanu. Ar 15.novembri sākās reālā robežas ardzība. Robežu sadalīja trijos rajonos. 1. rajona centrs atradās Valmierā, 2. rajona – Jelgavā, 3. rajona – Krustpilī. Jūras robežu argāja krasta ardzības nodaļa, kuru vēlāk, 1920. gada 8. martā ieskaitīja robežsargu tāvā un pārdēvēja par 4. robežsargu ardzības rajonu. Krasta ardzības rajona uzdevums bija argāt jūras robežu no Ainažiem līdz Palangai. >>>

Notikumu kalendārs
 Novembris 2018 
P O T C P S Sv
  1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30  
 << >> 
2018-11-16
2018-11-17

RSS

e-pakalpojumi

Galerijas

 

fotogalerija

Atkrāpies
Vietejas-pierobezas-satiksmes-atlaujas.gif
Piespēlē, lai būtu labāks rezultāts

Macibas-valsts-robezsardzes-koledza-baneris.gif

BOMCA.gif
Latvija-Tu-zeme-sveta,-Tevi-sargat-musu-gods.gif
Vizu-informacijas-sistema.gif

PRADO.gif

Latvijas robezsargu asociacija_logotips_baneris.gif

FRONTEX

baners_400x200_iestadem.gif
Jūs esat 01349969 apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 2018.11.15

 

Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts robežsardzi obligāta
Copyright © Valsts robežsardze 2007

Galvenā pārvalde, Rūdolfa iela 5, LV 1012.
Tālr. 67075739, 67075617, Fakss: 67075600,
e-pasts: ;