Dokumentus, lūdzu!

Tek un foto: Delmi Alvaress
Publicēšanas datums: tdiena, 2003. gada 6. decembris. (http://www.diena.lv/tdiena)
Rubrika: (35. lpp.)

Robeža, kas šķir Latviju no Baltkrievijas un Krievijas, līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā kļūs par tās ārējo robežu un, jādomā, arī par vienu no ktākajām vietām, kas varētu radīt galvāpes gan Savienības pārvaldes instancēm, gan drošības institūcijām. Trīs dienu braucienā pa šo zaļo trumu robežu bija iespēja pārliecināties, ka jau tagad vājas vietas atrast grūti

Arī šī pirmdiena robežsardzes Daugavpils nodaļas virsniekam Aleksandram Ivanovam puten 9.11 sākas ar pavēlēm četru cilvēku patruļai. Viņiem jādodas uz Baltkrievijas robežu. Kādā citā istabā Juris Lapinskis tīra savu ieroci.

Pie viena no jaunajiem novērošanas torņiem, kas uzcelti ar ES finiālo palīdzību, satiekam robežsargu Jānis Vojevodski, viņš patruļā dodas ar suni Remi. No torņa kāds cits ar tālskati vēro apkārtni. Vienīgi migla dažubrīd traucē redzamībai. Pēkšņi manu uzmanību piesta motora skaņa — gar robežlīniju patrulē divi kvadracikli.

Stundu vēlāk uzkāpju uz robežsardzes kutera, kas apbraukā Riču ezeru — to vts robeža sadala divās daļās. Tuvumā peld laiva ar diviem makšķerniekiem. Robežsargs Prokofjevs ļoti lēni viņiem pietuvojas un palūdz uzrādīt personu apliecinošus dokumentus. Vienam to nav līdzi, viņš palūdz atļauju doties krastā, kur ir viņa māja. Robežsargs labi pazīst abus makšķerniekus un tiprina, ka "ar viņiem mums nav nekādu problēmu, taču likums ir likums un m darbs ir to izpildīt".

Kuteris ir jaudīgs, taču to pa ezeru jāmāk vadīt. Velna sēklī ūdens nav dziļāks par divām plaukstām un nepraša varētu uzsēsties uz sēkļa.

Pusdienlaikā Silenes robežkontro punktā man izrāda pasu kontro tēmu, kam pamatā ir jaunākās datortēmas un skenēšanas programmas. Faktiski blēži spēj viltot visu veidu pa, taču ar šo tehnisko jauninājumu palīdzību viņiem to izdarīt ir aizvien grūtāk — jaunākās paaudzes aparatūra ikvienu oficiālu dokumentu analizē centimetru pa centimetram.

Arī šoreiz robežsardzes darbinieki analizē vairākas aizdomīgas pa, tikmēr Maskaļovs ar savu suni Sarmu gatavojas pārbaudīt vienu no daudzajām automašīnām, kas katru dienu šķērso šo punktu starp Latviju un Baltkrieviju. "Piektdienas, tdienas un svētdienas ir visnoslogotākās dienas, cilvēku pieplūdums ir liels — ļaudis parasti dodas vai nu pie ģimenes locekļiem, vai draugiem, lai kopīgi pavadītu nedēļas nogali," stāsta robežsargs. Apmācīt vācu aitu suns ir labi kopts, vērīgs un pakļaujas tikai sava saimnieka pavēlēm.

Viens no robežsargiem aiz benzīna bākas vāciņa ir apzināti paslēpis nelielu paciņu ar pāris gramiem marihuānas. Pēc saimnieka pavē dzīvnieks narkotikas meklē divas minūtes, līdz atrod īsto vietu un skrāpē to ar ķepu. Izskan cita pavēle, suns atkāpjas, un robežsargs paņem paciņu.

DIVI NEAPMIERINĀTI BALTKRIEVI

Kad pēcpusdienā divu robežsargu pavadībā taigāju robežjoslu, pretējā pusē tājas divi baltkrievu robežsargi. Viens no viņiem pieklājīgi paceļ labo roku militārā sveicienā un jautāja: "Labdien, mēs vēlētos zināt, ko šis civiliedzīvotājs dara militārās demarkācijas zonā? Mēs uzskatām, ka tā ir pretlikumīga situācija." Viens no maniem pavadoņiem atbild: "Viņš šeit atrodas likumīgi, un mēs viņu pavadām."

Man tā šķiet nedabiska, nervoza situācija, un es jutos neomulīgi. Latviešu robežsargs zemā bī man bija palūdzis, lai neko nefotografēju, tāpēc paslēpju kameru. Šādos brīžos reglaments aizliedz fotografēt militārpersonas. Es to nezināju, un neviens mani par to nebija brīdinājis. "Vēl viena zudusi fotogrāfija," nodomāju.

Abi baltkrievu kareivji, ne īpaši apmierināti ar atbildi, apgriezās un devās turp, no kurienes nākuši, iebrienot meža biežņā.

Man tas nebija nekas vairāk kā divu vtu drošības sargu tikšanās, taču robežsargiem tā bija pilnīgi cita situācija — viņiem ir atļauts tikai sveicināt, pat vienkārša cigaretes piedāvāšana bargā ziemas naktī ir aizliegta. Reglaments ir reglaments, un par jebkuru notikumu šajā zonā tūlīt pat jāziņo priekšniecībai.

Kad esmu ieradies pie robežupes, posteņa darbinieks man piedāvā mēteli, cimdus un cepuri. "Velciet tik virsū, tie jums būs nepieciešami," viņš dod padomu, palīdzot nostiprināt man iedoto glābšanas vesti. Kad patruļas kuteris attālinās no pontontilta, man šķiet, ka es dzirdu viņu sakām: "Aukstums uz upes ieplūdīs visdziļākajos tavas dvēse nostūros."

Mēs braucam pa upi uz augšu un leju, un es uzzinu, ka tā pamatīgi tiek kontrolēta nemitīgi, jo attālums starp abiem krastiem nav liels.

KONTROLE KRAVAS VILCIENĀ

No tum iznirst un lēnām tuvojas trīs gmas kūļi, tos uzmanīgi vēro vairāki sargi, viens no viņiem ar lukturi norāda vilciena vadītājam, lai tas tājas. Ir astoņi vakarā, un kravas vilciens, kas nāk no Baltkrievijas, tiks pārbaudīts, lai turpinātu savu ceļu Latvijas teritorijā. Man atļauts iekāpt lokomotīvē kopā ar kādu robežsargu.

Robežsargs Romua Lipins ir gados jauns un diezgan labi runā angki. Vispirms viņš kata kravas preču pavadzīmi, pēc tam pārbauda mašīnistu pa un attiecīgās atļaujas.

Tad robežsargs izpēta vi vecās dīzeļlokomotīves nostūrus. Iekšā ir kts, gluži kā ellē (ja tāda, prot, ir).

Ar īpašu spoguli m sarunu biedrs pārbauda vi kaktus. "Nekad neko nevar zināt," šķiet, dzirdu viņu sakām. Mašīni palīdz atvērt un aizvērt grīdas lūkas. Krievu valodā uzsaucu atvadu sveicienu, bet viņš atbild nelabprāt. Ir acīmredz, ka šādas pārbaudes nevienam nepatīk, taču gribot negribot tām ir jāpakļaujas.

Ārpusē nakts tumsā, ko pāršķeļ novērotāju lukturu gmas, citi viņa kolēģi ar speciālu aparātu mēra radiāciju vagonos. "Tā ir salīdzinoši augsta, taču kravu ir atļauts nogādāt līdz tās galapunktam Ventspilī," man paskaidro viens no apakšvirsniekiem.

Nākamvasar šajā stacijā tiks atklāta jauna ēka, kuru pašlaik ceļ, tad varēs veikt pilnīgākas un modernākas pārbaudes ar termiskās kontro aparātiem, ja nu kādam no robežas otras pu sagribējies ceļot slepus bez biļetes. Kamēr šādu ierīču vēl nav, viens no robežsargiem uzkāpj uz katra vagona, lai personīgi pārliecinātos par to saturu. Šajā naktī ir daudz vagonu, uz kuriem jāuzkāpj.

VAKARIŅAS AR JAUTĀJUMU

Kad kāds du cilvēku ēžamies pie vakariņu galda, sāku uzdot jautājumus — m tāds darbs: jautāt, iespraukties tur, kur neviens mani nav īpaši sau. "Iedomājieties tipisku Latvijas ziemu, jūs dodaties apgaitā pa pazīstamu mežu, snieg sniegs, un jums nav nevienas cigaretes. Un tas vēl nav viss — jūs topaties ar robežsargiem no robežas otras pu, kuriem arī nav ko uzsmēķēt. Viņi laipni palūdz, vai jūs nevarat iedot vienu cigareti. Kāda ir jūsu reakcija?" tincinu.

Mana pavadone robežsardze Solveiga, kurai būtu jātulko no angļu valodas, pat nepakustina lūpas. Tie, kuri saprot angļu valodu un ir dzirdējuši jautājumu, skatās cits uz citu, un tikai Juris atļaujas atbildēt, cieši skatoties uz sev pretī sēdošo priekšnieku. "kaņā ar reglamentu man viņš būtu jāsveicina, un tas arī viss. Mums ir aizliegts ar viņiem sarunāties. Vienīg, ko mēs varam, ir sazināties ar saviem priekšniekiem, ja viņi to palūdz. Neko vairāk."

Neviens cits nebija pakustējies vai pavēris muti, lai atbildētu. Vakariņotāji cits pēc cita bija piecēlušies un pametuši galdu. Vispārējā noskaņa bija — kurš gan ir uzaicinājis šo cilvēku, kas uzdod tik daudz jautājumu? Taču viņi bija apliecinājuši savu godīgumu, ievērojot kumu, ko nosaka reglaments, un tikai personas ar augstāku dienesta pakāpi bija atļāvušās man atbildēt. Pēc tam es nolēmu kēt un neuzdot citus jautājumus.

OTRĀ DIENA — KRUSTPUNKTS

"Pielaiko šos zābakus, tev tie noderēs," man iesaka kāds darbinieks, pirms dodos līdzi patruļai uz vietu, kur satiekas Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas robeža. Ceļš pa kādas nelie upītes kreiso krastu iezīmē latviešu pusi, otrā krastā tik tikko metra attālumā jau valda Baltkrievijas likumi. Daudzās ūdens lāmas, dubļi, mazi tiltiņi un koka laipas padara gājienu apgrūtinošu gan man, gan tiem, kam šis ceļš jāveic vairākas reizes dienā.

Savas nezināšanas dēļ mana labā kāja iestieg dziļā un dubļainā muklājā. Brīdinājums ir tiprinājies. Kad no sava zābaka leju laukā ūdeni, pārējie nevar piest smaidu. Tālāko ceļu veicu tikai ar vienu zeķi, un viens no robežsargiem iet man aiz muguras, lai tas p neatkārtotos ar manu kreiso kāju.

Nonākam pie Baltkrievijas robežstaba Nr.001. Krasta otrā pusē atrodas pāris māju un ir dzird kaut kāds troksnis. Viens no robežsargiem izvelk savu tālskati un ieinteresēts vēro. Es instinktīvi uzņemu pāris šā mirkļa fotogrāfijas.

Pāris metru tālāk skatam paveras burvīga vieta ar betona tiltiņu un zilām margām. Otrā pusē militāri ar nelielu vēderiņu, miliča cepurē un dežūrsmaidu uz lūpām dodas pie mūsu virsnieka ar augstāko dienesta pakāpi un, pildot savu ikdienas darbu, pieklājīgi viņam jautā par manas atrašanās iemeslu šajā vietā. Virsnieks Belkovskis viņu nomierina, sakot, ka esmu kopā ar grupu un ka mana klātbūtne ir pilnīgi likumīga. Saruna beidzas, viņi militāri veicinās un katrs dodas uz savu pusi.

Viss beidzas kā anekdotē, bet es atkal esmu laidis zudumā burvīgu fotogrāfiju, kurā būtu redzama divu vtu virsnieku tikšanās uz pašas robežas. "Cilvēkam no Eiropas rietumiem šādas situācijas šķiet vispiemērotākie mirkļi, ko nofotografēt un vēlāk iekļaut savā ģimenes albumā kā eksotisku piedevu, lai parādītu draugiem, kad viņi nāk ciemos," es saku vienam no maniem kompanjoniem. "Šī ir vēsturiska vieta," man pačukst kāds robežsargs, "tāpēc ka šeit ir notikusi liela kauja, kurā gājuši bojā daudzi karavīri. Katru gadu pirmajā jūlijā šajā vietā rīko lielu atceres pasākumu par piemiņu kritušajiem. Tad šeit ierodas daudz ļaužu, arī žurnāti ar saviem fotoaparātiem." Nu es vairs neko nesaprotu — vai tad tikai 1.jūlijā žurnāti var strādāt bez problēmām?

Solveiga un Juris, mani aizstāvji un palīgi, dodas atpakaļ uz Daugavpili un mani uztic citai nodaļai. Tas man auc atmiņā bērnu dienās redzētās melnbaltās spiegu filmas, un es jūtos kā gūsteknis, kuru apmaina pret kādu pretējā nometnē ieslodzīto. Meža dziļumā, automašīnu un robežsargu ielokā, krustceļu pašā vidū.

TIKAI KOKA TORNIS

Robežlīniju starp Latviju un Krieviju var tikai iztēloties — robežlīguma starp abām vtīm aizvien nav, tāpēc arī robežstabi nav izvietoti. Taču turpat netālu ir no baļķiem uzce tornis, no kura kāda robežsardze uzmana abas vtis nodalošās jos pu. Robežu iezīmē neliels grāvis, tik m, ka, ja kāds, p to nezinot, apmaldītos, viņš varētu iesoļot Krievijas teritorijā. Un tā gandrīz vi robežas garumā.

Belomojevo robežpunktā šogad jau tikuši arestēti četri cilvēki. Robežsargs Valerijs Meskovskis savā tālskatī vēro dzelzceļa sliedes. "Pavisam netālu no šejienes cilvēki izlec no lēni braucošā vilciena, kas nāk no Krievijas pu, un gar sliedēm dodas tālāk. Parasti viņi nepretojas, un mēs viņus aizvedam uz nodaļu, lai noskaidrotu personas identitāti un nosūtītu atpakaļ uz Krieviju," tiprina m pavadonis.

TREŠĀ DIENA UZ DĪVAINAS ROBEŽAS

Sandris Čub ir apmierināts gan par to, ka dzīvo Latgalē, gan ar savu ģimeni un darbu robežsardzē. Viņa atbildībā esošā nodaļa nākotnē tiks pārvērsta par robežpārejas vai robežkontro punktu ar Krieviju. Kad to cēla, tika padomāts par noasfaltētu kilometru garu ceļa gabalu. "Krievi olīja, ka ierīkos tādu pašu šoseju savā pusē, lai pēc tam varētu abas savienot, taču pašlaik izskatās, ka viņiem tas ir pali tika ideju līmenī."

Punduros vts robežlīnija ir savā ziņā anekdotiska — tās ir dzelzceļa sliedes, kas šķir Latviju no Krievijas. Pavisam netālu otrpus sliedēm kāda ļoti centīga krievu patruļa uzmana vi mūsu kustības. "Pirms vairākiem gadiem," stāsta Sandris, "šajā vilciena piestātnē no vilciena lēca ārā daudz cilvēku, kas iemuka laukos un paslēpās." Nelegālo imigrantu lavīna šajā punktā lika izveidot evišķu nodaļu ar patruļām un apmācītiem suņiem, kas kontrolē katra vilciena pienākšanu.

Sandris apgalvo, ka "līdz ar Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā robeža, ko tagad iezīmē dzelzceļa sliedes, pavirzīsies pāris metru uz Latvijas pusi, taču pieļaujam, ka citās vietās notiks otrādi".

Ir trīs pēcpusdienā, un krievu pasažieru vilciens izbrauc cauri Punduru stacijai, nemaz netājoties. "Tas nu gan ir dīvaini, vilcienam bija jātājas," komentē kāds no patruļas. Otrā sliežu pusē mūs turpina novērot krievu militāristi un runā pa rāciju

ROBEŽSARGU SKOLA

Marina Koroļkova, angļu valodas pasniedzēja nākamo robežsargu skolā Rēzeknē, nav zinājusi par mūsu ierašanos. Sandris viņai paskaidro par manu ierašanos. Marina radušos situāciju paskaidro audzēkņiem un lūdz, lai viņi turpina iesākto darbu. Sko direktora vietnieks, pulkvežleitnants Andris Āboliņš mani uzaicina noskatīties divu apmācāmo suņu un viņu saimnieku eksāmenu. Sko ikdiena ir militārās un akadēmiskās mācības. "Kā tu p redzi, neesam neko īpašu sagatavojuši, tāda ir sko ikdienas dzīve. Tu esi mūs apciemojis pavisam pēkšņi."

Kādā jāšanas sko teritorijā Rēzeknes nomalē stāv divi audzēkņi un nervozi smēķē. Nav jau arī nekāds brīnums — viņu suņi gatavojas kārtot vienu no daudzajiem eksāmeniem, kas tiem jānokārto savas apmācības laikā. Audzēkņu un suņu eksaminētājs Valdis Bikovskis eksāmenam ir izvēlējies zirgu stalli, kurā gā virmo vi iespējamās smakas un ārkārtīgi apgrūtina nelielo marihuānas paciņu atrašanu, kas noslēptas vairākās vietās.

Suņu dresētāji nezina, kur tās noslēptas. Stallī ieiet pirm suns un pēc pavē sāk meklēt. "Ir ļoti svarīgi, lai suņa saimnieks spētu to pareizi vadīt. Sunim no dabas ir laba oža, taču tieši tas, cik labi suns tiek vadīts, nosaka operācijas panākumus," stāsta instruktors.

Divas vai trīs reizes suns paiet tieši garām noslēptajai paciņai, bet to neatrod. Eksaminētājs novērtē iekļaušanos laikā, kā arī dresētāja dotās pavē. Pieliecies tuvu pie s, viņš žēlojas par audzēkņa darbību. "Viņš to pārāk nomoka, tāpēc dzīvnieks apjūk. Sunim ir jāļauj, lai viņš meklē pa savam," saka instruktors, ieliekot ļoti zemu atzīmi un uzsaucot audzēknim, lai tas pārtrauc meklēšanu.

Otr suns atkārto to pašu operāciju, un jau pēc pāris minūtēm narkotikas ir atrastas.